
Bērni mācās nosaukt ārkārtas palīdzības numuru 112, atšķirt situācijas, kad tas jāzvana, un mierīgi pastāstīt, kas noticis, kur viņi ir un kā viņus sauc.
Stop signāls: Signāls!
Uzzīmē situāciju kartītes un iepriekš izlem, kuras ir «112», bet kuras «pajautā pieaugušajam» (kaķis kokā un izlijis ūdens – pieaugušajam). Uz grīdas pielīmē lielos ciparus 1, 1, 2 lēcienu ceļā. Lieto tikai rotaļu vai kartona telefonus, nekad īstu tālruni. Uzraksti uz tāfeles dārziņa nosaukumu un ielu, lai bērni var to «nolasīt» zvana spēlē.
🗣️ Audzinātāja saka
«Kas brauc ar sirēnu? Jā – ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, policija. Šodien uzzināsim, kā viņus izsaukt. Tam vajag tikai trīs ciparus. Un vēl: kad es saku «Signāls!», visi uzreiz sastingst un uzliek rokas uz galvas.»
Bērni sēž aplī. Audzinātāja klusi imitē sirēnu, bērni atkārto. Kopā parāda uz pirkstiem «viens, viens, divi». Signālu «Signāls!» izmēģina divas reizes.
🗣️ Audzinātāja saka
«Lēcam pa numura ceļu un skaļi sakām katru ciparu. Viens, viens, divi! Uzmanīgi – lec tikai tad, kad priekšā esošais jau nolēcis.»
Kustību pauze: bērni pa vienam lec pa grīdas cipariem 1–1–2 un skaļi tos nosauc, tad apskrien apli atpakaļ rindā. Audzinātāja pa vidu sauc «Signāls!», un visi sastingst. Atkārto 3–4 reizes.
🗣️ Audzinātāja saka
«Katrai komandai ir kartītes. Apskatiet un izlemiet: vai šeit jāzvana uz 112, vai pietiek pajautāt pieaugušajam? Ja nevarat vienoties, paskaidrojiet, kāpēc.»
Bērni sadalās 3 komandās pa 3–4. Stāstnieks apraksta zīmējumu, domātājs iesaka kasti, pārbaudītājs pajautā, vai visi piekrīt, un, ja komandā ir 4 bērni, nesējs ieliek kartīti kastē; pēc katras kartītes lomas mainās. Beigās audzinātāja kopā ar bērniem pārbauda abas kastes un pārrunā, kāpēc kaķis kokā nav 112 gadījums.
🗣️ Audzinātāja saka
«Tagad es būšu dispečere, kas atbild uz zvanu. Zvani man! – Šeit 112. Kas noticis? Kur tu esi? Kā tevi sauc? Runā lēnām, es tevi klausos.»
Sākumā zvanītājs ir viens bērns, dispečere – audzinātāja; vēlāk pāros dispečera lomu uzņemas bērni. Zvanītājs izvelk «112» kartīti un pastāsta: kas noticis, kur viņš ir (dārziņa nosaukums vai iela no tāfeles) un savu vārdu. Audzinātāja uzsver: runā mierīgi, klausuli neliek nost, kamēr dispečers to neatļauj. Katrs bērns zvana vismaz vienu reizi.
🗣️ Audzinātāja saka
«Kurš numurs? Kad zvanām uz 112? Un kāpēc nedrīkst zvanīt pa jokam? Pareizi – tad īsts cilvēks var nesagaidīt palīdzību.»
Bērni atbild aplī, katrs pa vienam teikumam. Audzinātāja iedod darba lapu ar cipariem 1-1-2 un situāciju zīmējumiem (to var aizpildīt mājās vai nākamajā dienā).
Bērni paši izdomā situāciju un parāda to pantomīmā, pārējie izlemj – 112 vai pieaugušais; zvanītājs nosauc arī savu ielu un mājas numuru.
Tikai 4 ļoti skaidras kartītes (dūmi, cilvēks nekustas, pazudusi rotaļlieta, salūzis zīmulis), un dispečere visu laiku ir audzinātāja.
Sociālā un pilsoniskā · Valodu
Bērns nosauc ārkārtas palīdzības numuru 112 un lomu spēlē paskaidro, kurās situācijās to izmanto.